Anapurnas panorāmas treks

Šo pavisam īso 4 dienu treku varētu veikt ikviens, kam patīk pastaigas dabā nesteidzīgi baudot pasaules piedāvāto skaistumu.

Lai redzētu bildes lielā formātā, uzklikšķini uz tās.

Sākums ir Pokharā, pašā Lakeside (tā šeit nosaukt skaistākā tūristiem atvēlētā pilsētas zona). Ezera krasts ar lepnām un vienkāršām viesnīcām, restorāniem, bāriem un kafejnīcām jebkurai gaumei, veikalu rindām un daudz ko citu. Bet mēs dodamies prom no skaļās un murdošās pilsētas. Pirmās dienas sākumā gājiens ir visgrūtākais, jo jātiek kalnā, kas atrodas Pevas ezera otrā krastā. Kamēr pametam pilsētu, varam vēl vērot piekrastes idilli ar pasakainiem skatiem un rosinošiem citātiem ielas malās, bet, kad pilsēta beidzas, tad uz reiz esam mežainā dabas parka teritorijā. Līdz Miera stūpai jāiet kālnā kādas 2 stundas.

Pa ceļam pavīd ainiņas no vietējo ļaužu sadzīves upes krastā, bet drīz vien jau ēnaina taka karstā dienas vidū ir slīcēja kā glābiņš vienam pašam peldot okeānā. Katru gadu atbraucot uz šejieni vēroju, kā Miera stūpas virsotne ar katru gadu kļūst apdzīvotāka. Protams, vairums mājas tiek celtas, lai palīdzētu tūristiem padzerties, paēst, izgulēties un no augstām terasēm uzņemtu neaizmirstamus pašiņus un panorāmas skatus ar viedajām ierīcēm.

Miera stūpa kā allaž ir ļoti iespaidīga! Ja nu Pokharā ir vismaz viena diena brīva, tad šī vieta būtu jāierindo pirmajā trijniekā, ko apmeklēt. Bez tam, Pokharā ieteicams būtu brauciens ar laiviņu pa Pevas ezeru un saulriets Sarankotas kalnā. To visu var vienā dienā paveikt un vēl paliks laika veikaliem un vakariņām Lakeside. Bet kas attiecas uz šo treku, tad esi gatavs, ka saulrieti uz šīs takas ir un būs katru dienu!

Vakaros parasti mākoņu sega aizklāj kalnu lielāko daļu un tikai saulei rietot augstākās virsotnes atkailinās un oranžās saules rietošie stari vēl paspēj tos apsegt ar caurspīdīgu un zīdainu palagu.

Noteikti ir vērts pieminēt, ka nakšņošanas vietas šī treka laikā vienmēr iespējams atrast izcilās panorāmas vietās – ar pavērtu logu vai dārza krēslu uz tālumā gandrīz vai kā gleznā uzzīmēto sniegbalto kalnu rindu.

Fotmīļiem, dabas baudītājiem, kā arī jogas vai retrīta cienītājiem kādā no šīm viesu mājām būtu vērts uzkavēties pat ilgāk. Miers sirdī un dvēselē iestājas jau vienā vakarā… Kas to lai zina, kas notiek, ja te paliek kādu nedēļu?

No rīta tā vien ir vēlēšanās ar saullēktu veikt jogas sveicienu saulei un vairākas asanas, bet vēlāk pagarināt brokastis līdz pēdējai iespējamajai minūtei. Laiks rit un tu riti līdzi. Soļojot cauri maziem ciematiem, šķērsojot iekoptus laukus dienas otrā pusē ir laiks pavisam cita rakstura mājvietai…

Dažu desmitu iedzīvotāju ciemats ar vienu vienīgo viesu māju, bet izcili laipnu apkalpošanu rada sajūtu, ka tevi šeit gaida jau kopš pagājušā gada. Jāatzīmē, ka 4 dienu laikā, kopš tika pamesta Pokhara, tūristu uz šīs takas vairāk tā arī nebija. Ko vēl vairāk vajag? Tu jūties kā pirmatklājējs. Vakariņās šoreiz ir tradicionālais nepāliešu Dalbhat (rīsi, dārzeņu karijs, dāls un marinēta asa piedeva), bet gards, kā mājās gatavots un cik tik vēlies. Dienas noslēgumā cikāžu dziesmu skaņās atkal var izsekot saules gaitai rietumu pusē.

Vēl viena diena ceļā. Šī nu būtu tā visgarākā un grūtākā – jo beidzot atkal jākāpj kalnā un vairākas reizes lejā, tad atkal augšā un atkal lejā. Vairākas stundas ejot pa īstiem džungļiem jau brīžiem sāk likties, ka tie nekad vairs nebeigsies. Tomēr te, Himalaju priekškalnēs, apdzīvoti ir visi auglīgie pauguri, nogāzes un ieplakas. Vienkārši nepālieši pa džungļiem bez vajadzības nestaigā apkārt. Ja nu tikai kaut kas jāaiznes uz kaimiņu ciemu vai jāsadzen lopi mājās.

Kas būtu skaista pastaiga, bez maziem skaistiem starpgadījumiem? Tie te var gadīties ik uz soļa, bet nav ne no kā jābaidās. Šie milzīgie ūdensbifeļi (attēlā) pēc dabas ir ziņkārīgi, bet tajā pašā laikā ļoti tramīgi. Ūdensbifeļus var stundām vērot kā tekošu ūdeni un no tā vien gūt mieru dvēselē. Savukārt cikādes (nākošais attēls) pirmajā vakarā var likt vienam otram kļūt īgnam vai pat aizkaitinātam. Nu nevar viņas izslēgt. Sisinās visu nakti! Pēc pāris dienām ja neskan cikādes, liekas, ka esi pasaulē esi palicis viens pats. Atvēli laiku vērošanai – kā gliemezis šķērso taku, kā papardes bērns tiecas uz sauli, kā vabole cīnās ar savu nesamo vai varbūt koku zaros pamanīsi kādus putnus vai pērtiķus. Esi apzināts! Nav jāmaksā par kursiem barga nauda. Vienkārši esi apzināts un seko savām sajūtām!

Ceturtajā dienā ir jātiek līdz šosejai. Ir vēl pāris stundas laika baudīt ciematu ikdienu – bērni pošas uz skolu, sievietes kurina pavardus, sirmas māmuļas izlaiž no sprostiem vistas un skubina večus darīt kaut ko lietderīgu, bet vīri jau rosās ap tehniku vai iesākuši kādus sev ierastos mājas darbus. Tas viss notiek acu priekšā. Nav jāiet uz kino, izej tikai uz ielas, apsēdies un saplūsti ar visu. Klausies cilvēku un dzīvnieku skaņās, ievelc nāsīs dūmaino rīta smaržu, pasveicini garāmgājējus. Šeit tūristi iegriežas reti un ja tu saplūsti ar vietējiem, tad viņi tevi redz kā savējo. Tu pamazām kļūsti par daļu no šī ciema.

Un tad tu dodies tālāk un saglabā šo sajūtu, lai saplūstu ar nākamo mikroainu, kurā tevi ievelk tavs ceļš.

Nepāla. Pokhara. 2017.gada novembris.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s